This text was part of an address delivered at the Creative Writing Program of the University of Philadelphia, September 2005.
Fiction and the Dream John Banville
A man wakes in the morning, feeling light-headed, even somewhat dazed. Standing in the curtained gloom in his pyjamas, blinking, he feels that somehow he is not his real, vital, fully conscious self. It is as if that other, alert version of him is still in bed, and that what has got up is a sort of shadow-self, tremulous, two-dimensional. What is the matter? Is he “coming down with something”? He does seem a little feverish. But no, he decides, what is afflicting him is no physical malady. There is, rather, something the matter with his mind. His brain feels heavy, and as if it were a size too large for his skull. Then, suddenly, in a rush, he remembers the dream.
It was one of those dreams that seem to take the entire night to be dreamt. All of him was involved in it, his unconscious, his subconscious, his memory, his imagination; even his physical self seemed thrown into the effort. The details of the dream flood back, uncanny, absurd, terrifying, and all freighted with a mysterious weight—such a weight, it seems, as is carried by only the most profound experiences of life, of waking life, that is. And indeed, all of his life, all of the essentials of his life, were somehow there, in the dream, folded tight, like the petals of a rosebud. Some great truth has been revealed to him, in a code he knows he will not be able to crack. But cracking the code is not important, is not necessary; in fact, as in a work of art, the code itself is the meaning.
He puts on his dressing gown and his slippers and goes downstairs. Everything around him looks strange. Has his wife’s eyes developed overnight that slight imbalance, the right one a fraction lower than the left, or is it something he has never noticed before? The cat in its corner watches him out of an eerie stillness. Sounds enter from the street, familiar and at the same time mysterious. The dream is infecting his waking world.
He begins to tell his wife about the dream, feeling a little bashful, for he knows how silly the dreamed events will sound. His wife listens, nodding distractedly. He tries to give his words something of the weight that there was in the dream. He is coming to the crux of the thing, the moment when his dreaming self woke in the midst of the dark wood, among the murmuring voices. Suddenly his wife opens her mouth wide—is she going to beg him to stop, is she going to cry out that she finds what he is telling her too terrifying?—is she going to scream? No: she yawns, mightily, with little inward gasps, the hinges of her jaws cracking, and finishes with a long, shivery sigh, and asks if he would like to finish what is left of the scrambled egg.
The dreamer droops, dejected. He has offered something precious and it has been spurned. How can she not feel the significance of the things he has been describing to her? How can she not see the bare trees and the darkened air, the memory of which is darkening the very air around them now—how can she not hear the murmurous voices, as he heard them? He trudges back upstairs to get himself ready for another, ordinary, day. The momentous revelations of the night begin to recede. It was just a dream, after all.
But what if, instead of accepting the simple fact that our most chaotic, our most exciting, our most significant dreams are nothing but boring to others, even our significant others—what if he said to his wife, All right, I’ll show you! I’ll sit down and write out the dream in such an intense and compelling formulation that when you read it you, too, will have the dream; you, too, will find yourself wandering in the wild wood at nightfall; you, too, will hear the dream voices telling you your own most secret secrets.
I can think of no better analogy than this for the process of writing a novel. The novelist’s aim is to make the reader have the dream—not just to read about it, but actually to experience it: to have the dream; to write the novel.
Now, these are dangerous assertions. In this post-religious age—and the fundamentalists, Christian, Muslim and other, only attest to the fact that ours is an age after religion—people are looking about in some desperation for a new priesthood. And there is something about the artist in general and the writer in particular which seems priest-like: the unceasing commitment to an etherial faith, the mixture of arrogance and humility, the daily devotions, the confessional readiness to attend the foibles and fears of the laity. The writer goes into a room, the inviolable domestic holy of holies—the study—and remains there alone for hour after hour in eerie silence. With what deities does he commune, in there, what rituals does he enact? Surely he knows something that others, the uninitiates, do not; surely he is privy to a wisdom far beyond theirs.
These are delusions, of course. The artist, the writer, knows no more about the great matters of life and the spirit than anyone else—indeed, he probably knows less. This is the paradox. As Henry James has it, we work in the dark, we do what we can, we give what we have, the rest is the madness of art. And Kafka, with a sad laugh, adds: The artist is the man who has nothing to say.
The writer is not a priest, not a shaman, not a holy dreamer. Yet his work is dragged up out of that darksome well where the essential self cowers, in fear of the light.
I have no grand psychological theory of creativity. I do not pretend to know how the mind, consciously or otherwise, processes the base metal of quotidian life into the gold of art. Even if I could find out, I would not want to. Certain things should not be investigated.
The dream world is a strange place. Everything there is at once real and unreal. The most trivial or ridiculous things can seem to carry a tremendous significance, a significance which—and here I agree with Freud—the waking mind would never dare to suggest or acknowledge. In dreams the mind speaks its truths through the medium of a fabulous nonsense. So, I think, does the novel.
The writing of fiction is far more than the telling of stories. It is an ancient, an elemental, urge which springs, like the dream, from a desperate imperative to encode and preserve things that are buried in us deep beyond words. This is its significance, its danger and its glory.
end
Rakstniecība kā sapnis
Džons Benvils
Cilvēks pamostas no rīta tā kā nedaudz apdullis, pat savā ziņā apreibis. Stāvot pustumšās istabas vidū pidžamā, viņš mēģina apzināties realitāti un jūtas tā, it kā tas nebūtu “viņš” – īsts, dzīvs, pie pilnas apziņas. Viņš jūtas tā, it kā tas otrs, viņa trauksmainā personības daļa, vēl joprojām gultētu, un tas, kas ir piecēlies, ir viņa paša ēnas puse, nedroša, divdimensiju. Kas notiek? Vai viņam kaut kas “kaiš”? Liekas, ka viņu ir pārņēmis drudzis. Bet nē, viņš nospriež, ka tas, kas viņu nospiež, nav fiziska kaite, drīzāk kaut kas ir noticis ar viņa apziņu. Viņa smadzenes jūtas smagas, un tā, it kā tās vairs neietilptu galvā. Tad pēķšņi viņš atceras sapni.
Liekas, ka tas bija viens no tiem garajiem sapņiem, kas ilgst visu nakti. Visa viņa cilvēciskā esamība pilnībā bija nonākusi sapnī: zemapziņa, bezapziņa, atmiņas, iztēle. Šķiet, ka pat viņa fiziskais ķermenis bija ierauts notiekošajā. Sapņa detaļas uzpeldēja apziņā - nedabiskas, absurdas, biedējošas, pilnas ar mistisku pieredzi – tādu pieredzi, kas, liekas, nāk no viņa dzīves, reālās dzīves, dzīlēm. Un tiešām visa viņa dzīve, visa dzīves būtība, bija iekļāvusies tur sapnī kā cieši aizvērta rožu pumpura ziedlapiņas. Kāda dziļa patiesība viņam tika atklāta kodētā veidā, un viņš zina, ka nespēs to atšifrēt. Bet atšifrēt kodu arī nav svarīgi, tas nav nepieciešams. Būtībā tāpat kā mākslā kodam kā tādam ir dziļa nozīme.
Un tad viņš uzvelk halātu un čības un nokāpj lejā pa trepēm. Viss viņam apkārt liekas kļuvis savāds. Vai tiešām viņa sievas acis pa nakti ir kļuvušas tik atšķirīgas, - labā acs nedaudz lielākā nekā kreisā, - vai arī viņš to līdz šim nekad nebija pamanījis? Kaķis no sava stūra skatās uz viņu spokaini un drūmi. No ielas plūst skaņas, pazīstamas un tajā pat laikā noslēpumainas. Sapnis ir inficējis viņa sākušās dienas realitāti.
Viņš sāk atstāstīt sievai savu sapni, jūtoties mazliet neērti, zinot, cik muļķīgi izklausīsies nosapņotie notikumi. Sieva klausās, nevērīgi mājot ar galvu. Viņš mēģina piešķirt vārdiem nozīmi, kāda tiem bija sapnī. Viņš jau tuvojas lietas būtībai, brīdim, kad viņa sapnojošais “es” pamostas tumša meža vidū starp murminošām balsīm. Pēkšņi viņa sieva paver muti – tūlīt viņa lūgs viņam pārtraukt stāstīt, vai arī viņa sāks kliegt, ka viņai liekas, ka tas, ko viņš stāsta, ir pārāk biedējošs? Tiešām! Tūlīt viņa iespiegsies no šausmām! Bet nē: viņa vienkārši nožāvājas, tā pamatīgi, ievelkot gaisu, viņas žokļi pat nokrakšķ, un tad pēc garas un skaļas izelpas viņa jautā, vai viņš apēdīs to, kas palicis pāri no omletes.
Sapņotājs vīlies apklust. Viņš gribēja dalīlies ar kaut ko vērtīgu, bet viņu augstprātīgi atgrūda. Kā gan viņa nejūt to visu nozīmīgo, ko viņš tikko mēģināja viņai aprakstīt? Kā gan viņa var neredzēt tos retos kokus un to smago gaisu, tās atmiņas, no kurām tagad aptumst viss gaiss ap viņiem, – galu gala kā viņa var nedzirdēt tās čukstošās balsis, kuras viņš tik skaidri dzirdēja sapnī? Smagnēji viņš dodas atpakaļ uz guļamistabu, lai pārģērbtos un sagatavotos jaunai, parastai dienai. Savādās nakts atklāsmes sāk izgaist. Galu galā tas bija tikai sapnis.
Bet, ja nu tā vietā, lai pieņemtu vienkāršu faktu, ka pat mūsu vishaotiskākie, vissatraucošākie, visnozīmīgākie sapņi citiem šķiet garlaicīgi, pat tiem, kas mums ir ļoti dārgi, - bet, ja nu viņš būtu pateicis savai sievai: lai notiek, es tev parādīšu! Es apsēdīšos un uzrakstīšu savu sapni tik intensīvā un aizraujošā formā, ka, kad tu manu tekstu lasīsi, arī tu redzēsi manu sapni, arī tu izrādīsies staigājam tumšā, dziļā mežā; arī tu dzirdēsi balsis, stāstam tev tavus paša dziļākos noslēpumus. Es nevaru iedomāties labāku analoģiju, kā aprakstīt procesu, kas notiek rakstot romānu. Proti, romāna autora mērķis ir panākt, lai lasītājs izsapņo, – ne tikai, lai par to izlasa, bet, lai patiešām izjūt to, ko var piedzīvot sapnī. Tas arī nozīmē uzrakstīt romānu.
Taču šie apgalvojumi ir bīstami. Mūsu postreliģiozajā pasaulē, kur kristiešu, musulmaņu un citu veidu fundamentālistu esamība tikai apstiprina faktu, ka mēs dzīvojam pasaulē “pēc reliģijas”, - cilvēki šajā pasaulē izmisīgi ilgojas pēc jauniem garīgajiem līderiem. Mūsdienās tieši māksliniekam un it īpaši rakstniekam ir iezīmes, līdzīgi kā garīdzniekam: nebeidzama paļaušanās savai ticībai, lepnības un pazemības sajaukums, ikdienas rituāli, konfesiāla gatavība just līdzi parasto cilvēku vājībām un bailēm. Rakstnieks dodas uz savu istabu, savu neaizskaramo svēto mājokli – savu darba kabinetu – un paliek tur viens stundām ilgi pilnīgā klusumā. Ar kādām dievībām viņš tur sarunājas, kādus rituālus veic? Viņš noteikti zina kaut ko tādu, ko citi, neapgaismotie, nezina; noteikti viņam ir piekļuve zināšanām, kas nav pieejamas parastiem mirstīgiem.
Protams, ka tie ir maldi. Mākslinieks, rakstnieks nezina par ikdienas dzīves un garīgajiem jautājumiem vairāk kā citi – patiesībā iespējams, ka viņš zina pat mazāk. Tajā slēpjas paradokss. Kā teicis Henrijs Džeimss, mēs darbojamies tumsā, mēs darām, ko varam, mēs dodam to, kas mums ir, viss atlikušais ir mākslas dullums. Un Kafka ar skumju smaidu piebilst: mākslinieks – tas ir cilvēks, kuram nav nekā ko pateikt.
Rakstnieks – viņš nav ne priesteris, ne šamanis, ne sakrāls sapņu tulks. Viņa uzdevums ir no tumsas dzīlēm izcelt dievišķā gaismā visu to, kas slēpjas no dienas gaismas.
Man nav nekādas nopietnas rakstniecības filosofijas. Es nepretendēju uz zināšanām par to, kā prāts, apzināti vai citādi, pārveido ikdienas dzīves parasto metālu mākslas zeltā. Pat, ja es varētu to izzināt, es to nedarītu. Dažas lietas labāk nezināt.
Sapņu pasaule – tā ir savāda pasaule. Tur viss vienlaicīgi ir reāls un nereāls. Visvienkāršākās vai smieklīgākas lietas var šķist ārkārtīgi nozīmīgas, tik nozīmīgas, ka – un šeit es piekrītu Freidam – apzinātais prāts to neuzdrošinātos pieņemt vai atzīt. Mūsu sapņos apziņa pauž savu patiesību, izmantojot mītisku neprātu. Tas pats, es domāju, notiek, rakstot romānu.
Radīt literāru darbu nozīmē darīt kaut ko daudz vairāk nekā tikai stāstīt stāstus. Patiesībā tās ir mūžīgas, fundamentālas cilvēka alkas, kas līdzīgi sapnim rodas no bezcerīgas vajadzības iekodēt un saglabāt lietas, kas mīt dziļi katrā no mums, bet ko nevar izteikt vārdiem. Te arī slēpjas to nozīmīgums, bīstamība un skaistums.